Baltais brīnums

Ārā melna nakts.
Pat ar sārtu lāpu gaismu neatradīsi, ir tik tumšs...
Paliek drēgns.
Cilvēki jau sen savos siltajos pēļos liegi aizmiguši.
Vien es
staigāju pa melnām ielām un meklēju sengaidītu brīnumu.
Ar domām
Cenšos nomākt auksto lietu un neticīgo slapjumu.
Jau manī
Pēdējās klusās un vientuļās cerības sen izgaisušas
Manā galvā
domas nerimst, tās riņķo, satrauktas un nemierīgas
Bet tad
pēkšņi sen gaidītais un ilgi meklētais brīnums nāk
Tas krīt
no debess juma, nomainot aukstās, slapjās lietus lāses
Es redzu
kā mazās sniegpārsliņas nāk tumsu ellē klusi triekt
Tās paliek
lielākas un vairāk līdz sniegs neprātīgi sāk snigt
sniega kārta
sāk slapjās peļķes aizvilkt ciet un klāt zemi baltu
gaisu tās
padara baltu, vieglu, maigu un neprātīgi saltu.
es veros
debesīs, no kurienes baltās sniega dūnas maigi krīt
Tās krīt
man acīs uz deguna, mutē, un zinu, ka snigs arī rīt