Klāt miera laiks

Jau iezīmēts viss
ar melnu pa balto,
pievērtos plakstos nogurums,
krāsu spektrs saplūdis vienā,
kur pustoņi, skices tiek dzēstas.
Diena šķīst laika bezdibenī -
melnajā bezgalībā,
un gaismas paliekas izšļakstās,
ja nu vēl atmiņā,
kaut kur cerībās savērtas paliek.
Ar gaismas šļakatām,
ar krāsu uguņošanu debess palete izsmērēta.
Klāt klusēšanas, miera laiks,
krīt burti un viss liekas pateikts jau.
Gaist krāsas,
it kā ieraujas sevī
un aizlido pa pieskari,
bet diena aizripo pa nogāzi,
kā pa zīda galdautu,
līdzko aizveras acis.
Nu rūpīgā karaliene nakts
tērps visu melnā,
izslēgs gaismu
un nodzēsīs visu, kas vien nodzēšams...