Dzīvo, tici

Balta nakts,
bet tirkīza debesis,
peld zeltains mēness vaigs,
un gaiss šķiet ceriņu smaržā apreibis...
Šos mirkļus neatkārtos neviens!
Tu vari man nenoticēt,
cik ierasti neparasts liekas viss.

Griežas vējš,
mainīdams melodijas,
klusām trinkš lāstekas
zvaigžņu brīnumainajā mūzikā.
Vīd nezināmas, milzīgas bailes
atvērtajās mūžības durvīs.
Tu netici? Redzu es tās...

Lukturīši
ar gaismas adatiņām,
zālē pie lieveņa
noslēpumainos rāmīšos spīd.
Šais mirkļos dzīves jēga uzplaiksnī,
saprotamāka kļūst
un acīm garām slīd...

Dzīvo, tici,
gaisini savas šaubas,
tāpat kā šī baltā nakts
viss pasaulē brīnišķīgs ir!
Šos mirkļus neatkārtos neviens!
Tu vari man nenoticēt,
to pašu tev pavēstīs sirds...