Cik naktij krāsas

Nakts atlido uz violeta mākonīša,
un vaigam pieskaras
tās tērpa vieglais zīds,
bet pati tumši zilā noslēpumā tinas,
vien gaišzilajās skropstās viedi sapņi vīd.

Nakts acis zaļu gaismu pāri zemei staro,
līdz debesīs tā iekar
zvaigznes dzeltenās,
bet oranžs mēness disks visā noskatās,
kā nolasīdams domas, pašas slēptākās.

Ir dziļa nakts, mirdz pāri zvaigžņu miriādes,
vēl lūdzos:
„Dāvā varavīksni, nakts,
tev taču tāda krāsu bagātība pūrā...”
„Nu nesanāks tev varavīksne – pietrūkst sarkanās.”