Nepateicīgais pacients (Fabula)

Pie meža zobārsta, pie vecā šakāļa,
Reiz lauva, smilkstēdams no sāpēm rāpoja:
„Tā zobs man sāp, ka var vai nobeigties,
Kā vari palīdzēt man, aši paskaties.
Ne spēkus tu, ne instrumentus nežēlo,
Es bagātīgi apmaksāšu visu to.”
Nu ķēra knaibles šakālis... tad atspērās...
Un viena mirklī sapuvušo zobu izrāva!
Pēc brīža lauva attapās un sāka rūkt:
„ Te vajadzēja citam iznākumam būt!
To zobu vajadzēja tikai izārstēt.
Tu, maitas gabals, sadomāji mani izāzēt?!”
„Man taisnība, tas bija sapuvis un caurs.”
„Tu melo, nejēga, tev ka tik raut!”
Un lauva rēca, lādējās un trakoja,
Pa visu kabinetu instrumentus mētāja.
„Tu draņķis, sasodītais šakālis!”
Un metās saplosīt,
Par laimi ārsts... jau bija aizmucis.
***
Ir diemžēl jāsaka - ne vienmēr labdarība cienīta,
Bet ja par lauvām...tām tak vienmēr taisnība.