Kā Tu pieļāvi?

Mēs laikam sūtīti šai baltā pasaulē,
Lai kādreiz nemanāmi pazustu no tās,
Jo blakus dzīvībai te nāve tīklus met,
Un gaisma ir ar tumsu kopā savītas.

Te ziema stindzina un ēnu rakstus auž.
Tik bieži kļūstam mēs tās ķīlnieki,
Bet nevar taču dzīvot bailēs mūžīgās
Un padevīgi ļauties skarbam liktenim.

Kā vajadzētu salauzt Kaina zīmogu,
Pat neskatoties, ka mums pašiem jāmirst būs.
Kas devis tiesības mums otru nonāvēt?!
Kliedz asinis pret debesīm un nenožūst.

Ir sacīts, katram grēki reiz būs jāizpērk.
Šo aksiomu diemžēl šodien nesaprot
Un tautas atver elles bezdibeni sev,
Pat savus brāļus kara laukā nokaujot.

Bet kāds no augšas uz to visu noskatās,
Kas visur esošais, vis-stiprais, varenais...
Un cauri pārdomām dzimst vienkāršs jautājums:
„Tēvs, kā Tu pieļāvi, ka brāli kāva Kains?”...