Dvēseles melodija

Šī melodija, kas no manas dvēseles,
Uz kailiem nerviem spēlēta, kā stīgām,
Pār ielejām un augstām kalnu grēdām,
Pār pasauli reiz izliesies un aizskanēs.

Kāds tajā vētru, lietusgāzi saklausīs,
Kāds pavasara ziedēšanu klusu,
Cits dvēseli, kas nav vēl pamodusies,
No garās, smagās nakts, un mīt tās atbalsīs.

Par īstenību kļūst tie sapņi trauksmainie,
Kad mani piemāna gan rīts, gan diena,
Kad atmiņas plēš dvēseli vai pušu,
Ne mirkli neatļauj tās rētām savilkties.

Un sanāk gluži kā tāds neuzrakstīts stāsts,
Vai arī tikai fragmenti no teksta,
Kam piegarša, no kuras sirdī rūgtums,
Kā jautājums: „Kur tu?”, ko bail vēl izrunāt...

Mans sauciens mūžīgais, kā pirmais kliedziens būs,
Kas sagraus neīstuma kurlās sienas,
Lai pasaule uz mirkli saviļņotos,
Un iespējams, pēc tam tā savādāka kļūs...

Un spilgta gaisma debesis tad iekrāsos,
Un sagriezīsies dejā kaisles liesma,
Un Ziemeļblāzma uzziedēs tik koša!
Tur mana dvēsele un melodija atstaros...