Mistisks dzejolis par Luciferu, kafiju un Edgaru Allanu Po

Maza auguma vīriņš aiz loga
Vakara ēnā slēpdamies stāv
No elles nākdams, vai kroga
Acis zaļganas tumsā tik blāv

Maza auguma vīriņš pie vārtiem
Klusi klauvē, un apraujas suns
Žēli smilkst un klausa bez vārdiem
Negrib degt vairs kamīnā guns

Pulkstens apstājas pustikšķī asi
Skumji ievaidas atsperes sirds
Gribu piedāvāt viņam kafijas tasi
Tikai balss man tā dīvaini ņirdz

Ledus aukstums no nelūgtā viesa
Klabēt zobiem un nodrebēt liek
Man asu zosādu pārklājās miesa
Viena doma - kā projām lai tiek

Izdzēris aukstas kafijas tasi
Bez vārdiem, tad gaitā klusā
Vīriņš dodas uz durvju pusi
Un pazūd nakts melnajā tumsā
-------------------------------------------------
Rītā mostos es agri - pussešos
Kamīns izdzisis, auksts tā kā kapā
Klēpī grāmata, lasīt ko cenšos
Bakstot pirkstu simt otrajā lapā

Acis zaļganās spīdina logā
Savās naktsgaitās nosalis kaķis
Laižu iekšā un ieleju bļodā
Siltu pienu, un pašam kāds graķis

Jā, par laimi no viesa ne miņas
Laikam sapnī tas rādījies vien
Slēdzu radio, klausīšos ziņas
Došos dzīvē, kur vilcieni skrien

Šādi sapņi ne katram var patikt
Tā var piesapņot vēl nezin ko
Bet, ja jūs vēlaties vīreli satikt
Lasiet Edgaru Allanu Po