Almost beautiful

Skolas laikā matemātikā iemācījos saskaitīšanas formulu un pamatdomu – ja saskaitāmos maina vietām, tad summa nemainās. Vai šī pārliecība ir universāla? Vai vispirms var uzzināt, kas notiks ar mums, un tikai pēc tam piedzimt? Vai var nomirt un tikai tad saprast, ka visu mūžu esi īries pretī straumei? Vai var? Cipari nav cilvēki un cilvēki nav cipari – un tomēr.. mēs katru dienu rēķinām un rēķināmies.

Dažreiz jautājums nav par varēšanu, bet gan – par gribēšanu; par gribēšanu dzīvot un just, nevis tikai eksistēt ciparu un loģisko virkņu sistēmā. Un tomēr – vai var? vai var izvairīties no tā, ka mūs padara par skaitļiem (par staigājošiem kārtas numuriem, personas kodiem, IQ koeficientiem un nodokļu procentiem)? Un vai maz mēs to gribam? Ir labi nedomāt, ir labi, ja viss jau ir iepriekš noteikts, jo matemātika ir stabila vērtība..

Tu saki, ka nav labi nedomāt? ka pasaule ir mainījusies un ka konformisms vairs nav modē? Tu saki? Un tomēr – vai var? Vai var nebūt par to, kas esi tu un kas esmu es?