tā bija un vēl būs...

Manas lūpas pieskarsies Tavam vaigam smalkam,
modīsies pasaules alkas un iesārtosies rubeņu riestā.
Tālāk skanēs briežu auri,
tie visus biezokņus iztaurēs cauri.
Domas pie kraujas malas piestās.

Pēc tam skanēs vēju flauta,
pēc tam Tu man par maigumu jautāsi,
atbildēšu Tev,meža atblāzmu skautā,
un vēlreiz Tu jautāsi,
simtreiz atbildēšu Tev.

Sen neesmu šajā pielūgsmē bijusi,
zeltaina gaismas švīka iemirdzēsies
uz Tava vaiga,
vēl nepiekļautā,
maigā.

Nu jau saule aiz mākoņa slēpusies,
zeltainā švīka kaut kur aizklīdusi,
vēja flauta pieklust.

Tu visu mūžu tālu priekšā man bijis.
Kā es Tevi varēju just?