likteņspēle

Tik liels ir prieks,ai Mīļais,
Ko piešķīri man savā likteņspēlē,
Ka laimīga esmu,degdama Tavā kvēlē.

Tā līksmes pilnība,kas sirdī kļaujas,
No augstā,dārgā prieka,
Kam mani izredzēji,
Sev vietu nerazdama,ārpus raujas
Un neslēpjas nenieka,
Bet,rotājoties sejā,
Pauž,ka es iemīlējusies
Un aplaimota,jo tur,kur retiem vēlēts,
Es drīkstu būt.Tur avots manai kvēlei.

Es nepraša,lai dziesmā izteikt spētu –
Vai lai ar roku rādu
Uz līksmi,kas man dota?
Ja izteikt prastu,slēpt man vajadzētu,
Jo,līdz to izrunātu,
Mana laime vērstos sodā.
Tāds prieks nu mani rotā,
Ka izpaust ir par vājām visas mēles
Jel mazumu no manas lielās kvēles!

Kas būtu domājis,ka mana roka
Jebkad to aizsniegt spētu,
Kam tā nu pieskārusies,
Ka mana seja,tvīkstot ilgu mokās,
Tur pieplakt iedrīkstētu,
Kur mīlot piekļāvusies
Un laimē paglābusies?
Kas ticēs manai veiksmei likteņspēlē?
Es noklusu – visa degdama prieka kvēlē.