Nāc,manas ilgas kliedē!

Es esmu tik jauna un tik labprāt dziedu,
Un jautri rotājos šai pavasarī,
Kad mīlas sapņi atver smaržās ziedus.

Pa zaļām pļavām klīstot,puķes lasu
Gan krāsā baltā,dzeltenā un sārtā -
Tās visas saucu sava mīļā vārdā -
Ir ērkšķu rozes,lillijas ar rasu.
Vai līdzīgas tās viņa sejai,prasu,
Kurš mani mīlot ņēmis savā varā
Un kura priekam vien es vēlos ziedēt.

Ja es starp daudziem ziediem rodu kādu,
Kas,šķiet man,vairāk viņam līdzinājas,
To plūcu,skūpstu,ar to sarunājos,
Cik protu,pilnīgi tam sevi rādu
Un savu sirdi atklāju un prātu.
Bet citus ziedus vainadziņā daru,
Ar maniem zelta matiem kopā sietus.

Šis prieks,ko skaisti ziedi acīm dāvā,
Ir līdzīgs priekam - redzēt viņu pašu,
Kurš mani aizdedzis ar savu dvašu
Un savalgojis maigās mīlas skavās.
Un vārdiem spēka izsacīt to nava,
Pār sirdi kāda ziedu smaržai vara.
Lai nopūtas to pauž tad vārdu vietā!

Bet nopūtas no manām krūtīm nenāk
Kā citām sievām griezīgas un grūtas, -
Tās izplūst maigas it kā vēja pūtas,
Uz mīļā krūtīm iet par smaržu lēnāk.
Un viņš,līdz sajutis to glāstu maigo,
Tās sūta atpakaļ man viegli darīt,
kad saucu es: - Nāc,manas ilgas kliedē!