Rudens.

Ak, bija mīla kā sapnis
Tik mirklis burvīgs un skaists,
Bet aukstajos rudeņa vējos
Kā miglas vāli tas gaist.

Reiz likās, ka saule būs mūžam,
Bet tagad to mākoņi sedz,
Un drēgnie rudeņa vēji
Tagad man dvēselē rēc.

Tik pāris vārdi pār lūpām,
Bet liekas, ka pasaule brūk,
Un visas nelaimes reizē
Pār manu sirdi nu sprūk.

Ak, kamdēļ par agru es dzimu
Un kamdēļ tik vēlu tu?
Kamdēļ vien citā dzīvē
Kopā būt mums būtu ļauts?

Lai teica prāts - netici, nelga,
Tik sirdij ticēju es
Un brīnumam, kura gaidās
Pasaule uzziedēs.

Bet taisnība diemžēl bij` prātam,
Un kopā ar sirdi man lemts
Tik lauskas lasīt no krūtīm
Un apraudāt to, kas ņemts.

Ak, meitene mīļotā, tālā,
Es saprotu Tevi nudien,
Bet diemžēl dzīvot bez Tevis
Grūtāk no dienas dien.