Kaste.

Kaste

Man patika šeit kādreiz,
Dzeltenīgi baltās sienas.
Liels logs.
Šīs likās laimīgās dienas.

Tagad viss ir vienmuļi,
Dienas, kad ir vientuļi.
Un tās dzeltenīgās sienas, palika kā ēnas,
Kuras uzglūn virsū un dīrā tavas bēdas.

Logs kā liels, melns televizors
Vēsta tas neko,
Bet rodas dažreiz sajūta
Ka viņš šeit arī saimnieko.

Un tad esi Tu,
Spoža kā zvaigzne.!

Liela un varena,
Bet tik trausla kā asara.
Kā melnais caurums
Kas izsūc dzīvības dzīslu,
Gluži kā dzeltenās sienas,
Tu apēd visu.

Sienas joprojām spiež
Bet spied arī Tu,
Liekas, ka tur iekšā griež,
Gribu to vai negribu.

Mēs jau gandrīz tur,
‘’Putekļi’’ uz sienas
Kaut iekšā vēl sāpes dur,
Nav mūs – ir tikai mūsu ēnas.

Šī kaste nav Tava,
Kaste, nav nevienam!

Nepaliec par tās mēbeli, kas izplata sērgu.
Nepaliec par putekli, bet izglāb savu ēnu!