Kā skaidru ūdeni

Nākotne – tas ir ūdens plaukstās,
ko cenšamies pasmelt vēl un vēl,
palaikam nolaizdami rokas un ātri paceldami tās,
lai tikai paspētu,
lai tikai nesaviļņotu klusus, svešus ūdeņus,
lai tikai neizbārstītu savas domas,
neizkaisītu kā smilšu graudiņus vējā.
Kaut varētu noturēt, kaut vai līdz tulznainām rokām,
reizēm tik slinko un reizēm tik dzirksteļojošo būtību!
Mēģinām vēl un vēl.
Un it kā tik daudz ūdeņu bijis, un it kā tik daudz piestātņu redzēts,
bet nākotne vienalga pinas neizprotamos sapņos un vīzijās.
Ko tad mums īsti vajag?
Un atkal turpinām savas ierastās zemes gaitas...
Varbūt tomēr nevajadzēja nolaist rokas?
Varbūt paskatīties sev apkārt traucēja vienkārši nevajadzīga aizraušanās?
Un dzeram no plaukstām, atkal un atkal.
Iemalkojam un ejam.
Un nākotne bez nožēlas, straumītēm plūst.
Ar rūgtumu, pat reizēm kā balzāms.
Tikai tā jau mūsu pagātne,
jo turpinās nebeidzamie gala piestātnes meklējumi,
kur vienreiz pacēluši rokas, tās spētu noturēt, lai padzerties līdz sātam.
Nākotni... Kā tīru, skaidru ūdeni.