Manas ēnas

Manas ēnas
Aiznes daļu no manis
Ķeroties dzīvžogu zaros
Un pārvēršas skrandās
Pār muskuļiem pārvilktā telts

Es peldu kraulā
Un nemēģiniet noliegt
Tās dīvainās domas, tās nāk no dzelmes
Aicinot doties līdzi
Un solot brīnumus rādīt

Manas ēnas
Paliek dzīvžogu zaros
Bet es aizpeldu kraulā
Tajā laika un atmiņu straumē
Un izlemju – labāk ir dzīvot

Es izlemju dzīvot un novecos
Pamazām pārtopot cienīgā vecī
Vai prātu izkūkojušā mērkaķī
Nekas, ka starpība liela
Abi ir pelnījuši cieņu

Manas ēnas
Izvēlas dzīvot un novecot
Mācīties, atdot un piedot
Melot, nodot un zagt
Un lēnām klibo no kalna

Bet tur, tajos dzīvžoga zaros
Manas domas un atmiņu skrandas
Plivinās rudens vējos
No rīta nāk sētnieks, un aizslauka
Kas palicis pāri no manis

Manas ēnas
Viņas paskatās man pār plecu
Un nogroza galvu klusi
-Vecais, ar šādām rindām
Tev vieta ir Aptiekas ielā

Vai arī OHO dzejoļu lapā