Traktāts par vienaldzību. (jeb vienaldzības tinktūra atsevišķiem hroniski akūtiem gadījumiem)

Kad sirdsmokās tu matus plosi, izmisumā mēmi jeb pat runātīgi kliedz,
Ar ilgām savādām tad pēkšņi juceklīgi jūti,
Cik alksti vienaldzību sevī piedzīvot, ko ikdienā bez šaubīšanās liedz -
Gan parasti uz elli vai pat dažas mājas tālāk vienaldzības nesējus kā grēciniekus sūti,
Un vienaldzību uzskati par netikumu apkarojamu un smagu, paciešamu grūti -
Bet te kā zāles vērtīgas nu izrādās šī sirdsapziņas inde,
Kad greizu, nevaldāmu sajūtu vai jūtu ledlauzis sāk ietriekt cerību un sapņu dārzā asiņainu vagu stingri,
Tad tikai piliens vienaldzības tevi te var glābt
No neprātīgiem neatgriezeniskiem iznīcības soļiem,
Un tikai vienaldzības rāmais spēks liek sāpēm stāt
Un izmisuma kalniem kļūt par maziem, nekaitīgiem oļiem.
Vai netinam mēs pārsteidzīgi veselīgu mieru nicināmas vienaldzības cietum-strīpainajā trakokreklā?
Vai neesam mēs strauji nelgas, ļaujot kaislei uzsprāgt ugunsgrēkā spožā, karstā, taču arī seklā?
Mazliet ar rāmi atsvešinātu no jūtu liesmām, mazliet vienaldzīgu prātu
Pat ļoti izmisuma pilnā nestundā var apstādināt posta vēju industrijas milzu sindikātu,
Ar dažiem miligramiem atdzesētas sāpēt tieksmes
Var atsaukt apskaidrības ezeru, kas apdzēš bezcerības liesmas -
Tad vienā rokā veselīgas vienaldzības miera sakārtotu saprašanu tverot,
Ar otru - skatienu uz bezgalīgo iespēju un ceļu horizontiem verot -
Tu vari pārstāt haotiski kliegt
Un sāpēm patvaļīgi sāpēt liegt -
Varbūt ar vienaldzību gan, bet arī mieru.
---------------------
(Jel, nepārproti: tā nav remdenība – tas ir tavas domātspējas dārzs
Un tava civilmilitārā gatavība dzīvei, izdzīvošanai un cīņai,
Kurā pats tu esi ierindnieks un pats savs komisārs).
---------------------
...Bet tajā brīdī, kad pie krūtīm pielikts tev būs pielādēta revolvera stobrs,
Tev acis atvērsies, un ikdienības pašnorises zvīņas nobirs –
Tu nejautāsi savām emocijām: kas nu tagad būs? –
Tavs vienaldzības mierā izveidotais reflekss būs tavs ierocis,
Un saprāts vingrināts tavs padomdevējs kļūs.
---------------------
...Un varbūt teiksi tā: vai nekļūs trulums, nejūtība vienaldzībai šādai tuvi draugi?
Vai neizdzisīs ziedu krāšņums, smalkas sajūtas un pilnasinīguma dzīves baudu klāsts?
Tev atbildēšu īsi:
Pats esi rakstnieks savs un arī stāsts –
Ja roka trīc, tad kā gan izlasāms var būt kas tāds?
Vien skaidri rakstīdams pats sevi sapratīsi.
Un noskalojot sārņus saskatīsi citādāku savu dienu -
Varbūt ar vienaldzību gan, bet arī mieru.
---------------------