..un dūrītes sit

Tu zini,
sarunājas mana dvēsele ar Tavu..
miesa ir par vāju
lai izprastu, cik esam tuvi
pasaulē, nē
tajā nav mūsu nemieram māju
un dūrītes sit
iedomātas durvis
būtībā - pie sliekšņa kaisu
savu sapņu atspulgu dzirkstis
vai salst tev?
ieritinies, izjūti
basas kājas, sagrieztas uz lauskām
no sadragātās dzīves,
ko uzspiež tev ar varu
izrauties un bēgt, bēgt un neatskatīties
es varu dot savas ilgas
pēc mājas siltas un pavarda liesmas
izgaismos tevi tik gaišu
ka sajutīsi spārnus,
vieglus, baltus
kas Tevi izglābs.. no kā..?
no sevis