Mana pildspalva

Mana pildspalva, kura nomesta lietū mirkst,
Tā zilām asarām raud, tai pukst zilā sirds,
Tā jutās man tuva, viņa mani mīlēja,
Tieši viņa bija tā, kas manus vārdus uz papīra zīmēja,
Manas sāpes tā juta, tā manus smieklus dzirdēja pirmā,
Bet nometu es to sniega segā sirmā,
tā pazuda,
Un tagad palikušas vien atmiņas, tik sāpīgas, tik skaistas,
Cik dīvaini tas tomēr savā starpā saistās,
Ka tas, kas agrāk spēja man gādāt smaidu, iedvesmu,
Tagad manām asarām dāvā jaunu iemeslu.
Es biju egoists, es atzīstos,
Un, ja es nebūtu gļēvs, es ceļos tavā priekšā nomestos,
Es atzītos un piedošanu lūgtu,
Bet kas man atliek cits,
Kā izjust atmiņu garšu rūgtu,
Jo es Tevi pazaudēju, Tu mani aizmirsi,
Tevi pacēla cits, tagad Tu viņa jūtas pieraksti.