Melnbalts I - ne gluži dzeja

Melnbalts I
(epifānijas rakstīšanas pirmais mēģinājums)

Vārds vēl nav tapis, kad prāta domas cīnās ar sirds apziņu: rakstītajam vārdam aizvien būs lielāks spēks kā runātajam vārdam gaisā, kas ir kā kuģis bez enkura. Kādēļ mēs sūtām savus kuģus šajās gaisa kaujās? Vai tāpēc, lai nekļūtu vientuļi vai vienmuļi, vai tāpēc, ka citādi nevaram?

Ko saka (!) prāts – viss tik iedomu mīts, viss tik robeža starp balto papīru un melno tinti, starp jā-būtību un nē-nebūtību? Ko saka (!) sirds? Vai tu maz to dzirdi?
Starp automašīnu motoru rūkoņu, bērnu klaigām, faksu un modēmu dūkšanu – starp to visu kaut kur esi tu pats un tava sirds – vietuļa vai vienmuļa. Tagad uzliec savu plaukstu uz sava krūškurvja pa vidu, nedaudz pa kreisi un pasaki, ko tu dzirdi un vai vispār ko dzirdi.

Ieelpa un izelpa, katrs sirds puksts ir mūsu dzīves takts, kas ir tikpat reāli kā melns uz balta, kā zilums zem acs, kad kārtējo reizi kāds ir izcīnījis savu taisnību. Tas, ko tu dari, esi tu pats, tas, ko tu jūti, saki un dari, esi tu pats, un sirds, un elpa - itin viss esi tu pats. Vārds būs pēc tam – pēc tevis.