Naktī...

Mans mīļais- tu aiz stikliem.
Tu neaizsniedzams man.
Un varbūt kādiem citiem,
Nevis mums šīs skumjas skan...

Tu salsti tur aiz loga,
Un sirds man par to sāp.
Vien jautājums mani noka-
Kādēļ mani tu krāp?

To aizmirst cenšos es,
Bet nespēju.
Es nepratu skumjas nest-
Un pakritu...

Es nokritu uz zemes,
Un sirds man plīsa pušu.
Un likās, ka ar nazi
Savai sirdij cauri duršu.

Tu stāvi vēl aiz loga
Un raudāt gribu es.
Jo sirdsapziņa mani moka-
Varbūt tu izlīgumu nes?


Es paliecos uz loga pusi,
Un ceru,ka neviens to nemanīs,
Bet lūpas,kuras tikko biju skūpstījusi
Mirka vienās asinīs.

Loga rūts bija sašķīdusi-
Tās lauskas šķita kā bezgalība.
Un BEIDZOT biju sapratusi,
Ka mūs mūžam vienos mīlestība...