lietus

zilgani ceriņi
kā līķa plankumi
pielijušas vasaras
sejā
gumijas zābakos
varētu mēs
cauri peļķēm dejot



pielīp pirksti
taustiņiem meln baltiem
pirksti-enkuri
pret valsi
mūsu deja apraujas
pus solī
un pus dziesmā
nolūzt
mums balsis


un mazliet sāpīga
ir šī kurlmēmā sajūta
iedodied tad arī balto spieķi
aklumam pāri lai tieku
un pret klusumu
iedodied vārdus
sakrājies krūtīs
pērkondārdiens

bites slinki lavierē
starp lietus lāsēm
paliek nektārs sekundārs
vīst ziedi vāzēs
kurām aizbēgt nesanāk
tās kļūst par skudrām
neparasti strādīgām
un dzīves gudrām

zilgani ceriņi
kā līķa plankumi
pielijušas vasaras
sejā
gumijas zābakos
varētu mēs
cauri peļķēm dejot