Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Vienīgajai
Es zinu - es esmu tu un tu - esi mēs visi,
Un tā paliks, tā kādu strēķi vēl būs - Līdz Lielvārdes jostā tavs vārds no velkiem būs risis, Līdz ezeri aizies purvos un krāčainas upītes žūs.. Liepu alejās vēl gurdi san pakrēšļa bites, Žilbina dzintars un pūderī pārvērties zelts - Vilinās svešos, kam daba - pēc tavas godības dzīties, Izdzert un pamest, kad pēdējais piliens ir smelts. Tāda tu esi - citvārdos saukta, prom vesta un pelta, Dalīta, zābakiem mīta, tevi rūdījis pagānu sārts, Asinīs mazgāta balta, tūkstoš šķēpiem un zobeniem dzelta - Katram kunigam jaunam, liekot pēļus, tevi par palagu klāt.. Un jau atkal nāk vagari, pātaga sveša kož ādā, Melnu maizi niknumam dzīvot, ne sātam būs ēst, Grib mūsu asinis jaukt, grib tevi aizvest, saukt citā vārdā, Bet senču kauli tevī musturos dus, tos neizdzēst! Es zinu - es esmu tu un tu - esi mēs visi, Tu tikai tici, lūdzu, tici, - tā kādu strēķi vēl būs - Līdz pēdējā cerības oglīte stiprajas dzimtas pavardā dzisīs, Aizlaužot galotni eglei, pēdējais cilvēkbērns par tevi, Dzimtene, lūgs.. /vulpes albus 25.1.24/
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|