Pavasara spēriens

Sakritušie koku zari,
Pēc vakarnakt bijušās vētras
Kā mirušo rēgu gari,
Šķeļ zemē padziļas rētas.

Un gaudo vēl vējš aiz stūra,
Kaut kur vārt’ rūmē klusi,
Tam dzīve liekas sūra,
Jo meklē tas Dienvidu pusi.

Tik putniņi krūmājos priecīgi dzied,
Tie zina, ka ziemai jau laiks projām iet,
Kaut negribas tai tiešām tas dikti,
Ka plosoties jau palicis galīgi slikti.

Bet pavasaris piesit kāju savu,
Tas gatavs veidot ainavu tavu,
Kas iepriecēs sirdi radot to košu,
Un doties tam pretim ar soli drošu.