Rudens dienā

Bij diena pelēka ar lietus lāsi logā
Un sārtu ābolu ,kas rasas zālē krīt.
Man šodien dzīve vēlreiz jāpārdomā,-
Kas labs bij vakar ,kas vēl skaists būs rīt.


Tai lapai dzeltenai ,kas manu bērzu pamet
Un ,vējā šūpodamās ,skumji zālē gulst,
Es vaicāju ,vai vērts bij maijā saplaukt ,
Ja mūžs tik īss ,ka koka sirds pat mulst.


Un lapa klusi čukst ,lai es tik dzirdu ,-
Es ,bērzu mīlēdama ,šalkoju ik rītu-
Tas viņu priecēja un viņa balto sirdi ,
Un nu vienalga ir ,ka rudenī es mirstu...


Un diena pelēkā ar sauli pielīst klusi ,
Un mani apņem rudens siltums maigs,
Jo ,kamēr skatāmies uz mīlestības pusi ,
Uz zemes šīs vēl cilvēks laimīgs būs.