Pārdomas rudenī

Jau atkal aizlido dzērves,
Salnas no rītiem zemi sedz.
Un rudens tik vieglu roku
Kļavās savu uguni dedz.
Tā kokos kvēlo, bet neuzliesmo,
Vien sauju skumju dvēselē sviež,
Kad norautās lapas vēji
Pirms kritiena dejā vēl griež.
Drīz pārklās tās visu zemi,
No lietus lāsēm tik smagas kļūs.
Caur vakara mijkrēšļiem sirmiem
Veļu laiks apciemos mūs.
To piemiņai iedegsim sveces,
Lai dvēseles sildītas tiek.
Šai tumsas pārsvara laikā
Gaismas mums nepietiek.
Tā jāglabā sirdī savā
Kā ticības augstākais spēks.
Pēc rudens un ziemas saltās
Atkal pavasars nāks.
Pārlidos dzērves mājās,
Un lapas no jauna plauks.
Tā gadu no gada, pa apli,
Iet laika ritējums savs.