J(ezopa) fabullis

Pie grāvja stāvēja pele,
Ūdenī blenza tā drūmi.
Cik zaļi, bet tāli pretējā krastā,
Bij šalcošie kārklu krūmi.
No ūdens iznira varde
Un ieraugot domīgo peli,
Tā spārdīja ūdeni kājām
Un smējās no tiesas gardi.
Ja gribi tikt pretējā pusē,
Tad kāpsi man virsū ar svaru
Bet negribu ūdenī tusēt,
Tev dziedot jāuztur garu..
Līdz krūmos abi reiz tiksim.

Viens pīpis- varde vai pele
Ka tikai māj Jaunais krasts
Dzied pelēkā pelīšu mēlē,
Jo kuģis nu beidzot ir rasts.
Līdz pusei kad varde jau tika,
Tā nolēma nesasniegt malu,
Bet ienirstot ūdenī dziļi.
Padarīt pelītei galu.
Bet pele gudrāka bija
Tā sajuta zaļsvārce mānu
Un asti ap rīkli tai vija.


Nu abas kūlās kā trakas
Un sasita ūdeni putās,
Pār grāvim lidoja vārna
Un laimīgi pārsteigta jutās.
Tā abas slīcējas glāba
Un aiznesa kuņģī caur knābi...


To visu redzēja bullis
Un norūca sevī- ak dullās!!