Vārdi, domas...

Vārds ir kā iesākta glezna uz molberta,
kā atslēga, lai atvērtu izziņas durvis,
un kad nokrīt izziņas čaula,
tad visas cerības balstās uz to,
ka matēts miers nolaidīsies tik klusi,
kā vakaros noguļas migla,
ar sevi nomainot ielu tukšumu,
un domas, skaņu veidolā,
ar diagrammas šķautnaino virsotni
atstās pēdas,
ko noskalos dienasgaismas vilnis.
Tad, sapratusi kaut daļiņu no pus patstāvības,
krustcelēs parādīsies izvēle -
iet savu ceļu, atmetušam visu un pat ieēdušās tradīcijas,
vai arī vienkārši iet ziņkāres dzītam,
lai redzētu, ko sevī slēpj apvārsnis.
Ak, nē! Atkal vēlēšanos dzinuļi.
Gribas uzlidot tik augstu, cik vien iespējams,
lai uzmetot skatu, kā pērli ieraudzītu to,
ka izvēle taču izdarīta jau ļoti ļoti sen.
Tik sen, ka to jau klāj putekļu kārta.
Atliek tikai pastiept roku,
lai tos notriekt...
un ņemt.