...aptieku

Savā dzīves lauciņā,
Stādam rozes,
Nātres raujam,
Sviežot kaimiņam pār sētu,
Lai uz viņa pleķa fona
Savās rozēs paspīdētu.
Lepni ejam mēs pa dzīvi,
Līdz nonākam reiz aptiekā,
Lai staigātu turp ikdienā.
Un izgaist lepnums,
Pārtop blīvā stīvumā.
Rozes aizaug nātru dārzā,
Klāt vēl kaimiņš piemet tās,
Katru gadu atriebjās.
Mugura sen nelokās,
Lamāties ar negribās.
Un tu domā savā omā,
Lepnums izzūd,
Nātres paliek,
Dzīve visus vietās saliek.
Kaimiņš ar tāds slinkāks paliek,
Nātres tik pie žoga saliek,
Laikam arī savu lepnumu
Drīz jau iemainīs,
Pret aptieku.