Jau tumsa kliedējas

Jau tumsa kliedējas,
kaut apkārt drēgnums,
nemiers, trauksme,
šķiet sirdī pulcējušās skumjas ir
no visas pasaules,
un troksnis nesaudzīgais
spēkā pieņemas.
Tur joņo laiks, kā melna armāda.
Es redzu sejas,
dzirdu valodas,
pavisam citādas kā pagājušā gadsimtā.
Bet gadījums
mums kļūdīties vairs neatļauj,
laiks kādam pirmajam
ir svēto kokli rokās ņemt.
Cik ļoti vajadzīga
apjukušām dvēselēm
ir krīvu kokles balss,
jo tajā sāpes,
svētais aicinājums,
kaisla lūgšana,
pēc kuras sirdis alkst.
Tur rūgtums, lepnums, atmiņa
un senais latvietības gars.
Kad ieskanēsies kokle,
tumsa izgaisīs,
un piedzims cerība
kā pirmais ausmas stars!