Kad sasaucas dzērves

autors: bariss [dzejoļi]

Ir apkārt viss kļuvis tik vienmuļš,
Ka negribot sažņaudzas sirds,
Un gribas ar aizvērtām acīm
Vēl vasaras sapnī man nirt.

Vējš, griezdamies, joņo pār laukiem,
Trauc arumiem putekļus nost,
Kur klaigā un sasaucas dzērves,
Pirms pacelties padebešos.

Kas pasaulē dzīties tām licis,
Vai gaida, vai negaida tās,
Ar cerību sameklēt vietu,
No jauna lai dzīvi var sākt.

Te zaļums sen zudis, vien kūla...
Un migla kā dūmi mēdz klīst
No agrīna rīta līdz rietam,
Kā māņi, kur ietinies viss.

Tumst debesis, mākoņi klājas,
Un skumjās man sažņaudzas sirds.
Te palika Dzimtene, mājas...
Vai dārgāks kas pasaulē ir?

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
zevs_1970	2015-09-29 16:22
...! ( naU vārdu, super!)
lapsu_aacis	2015-09-29 20:53
nujau! dzeervenes aizlidinaas, kad kokos veel zaljums turas. kad irj jau kuula, neviena lidlopa latvaanijai i tuvumaa vairs nimaa. riime laba, bet tik depresiiva, ka nekurj naU izmantojama. mazus beernus baidiit ja nu vieniigi
kisindzera	2015-09-29 21:24
Kaut kas neiet kopā!Nosaukums un sākums it kā par dzērvēm, beigas par klaida latviešiem!Par dzērvēm būtu labāk, gan sākumā, gan beigās...
ankoridzha	2015-09-29 21:57
Kāpēc dzejai vajadzētu būt pielietojamai [prikladnoje iskustvo]? Rudenīgi skumjas pārdomas, dabiskas, arī sakarā ar aizbraucējiem.
assortina	2015-09-29 22:53
Tāda novembriska noskaņa!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!