Mana mīlestība

Ir mani laikam satikusi mīlestība,
jo acīs atkal atgriezies ir smaids,
nu savas jūtas izleju es tajā,
kā jaunu dienu dzejas burtnīcā.
Tā aicināja viņai līdzi doties,
bet apmaldījos rindās rakstītās,
līdz ieraudzīju sevi, arī viņu
tur dzejā, zudušā un atrastā.
Nu esmu laimīgs tajā veldzēties,
kad kopā, un kad reizēm šķiramies,
nav sirdī baiļu,
grūtsirdības, skumju,
jo ticu, dzeja nenodos nekad.
Un kaut pavisam nesen tikušies
un īsti neiepazinuši otru,
bet mīlu es...
ar tādu mīlestību,
kur mūžīgs patiesības meklējums.
Un ja reiz liktenis būs lēmis satikt citu,
lai cieši piekļautos,
lai sirdij siltāk kļūst,
tad atkal apdziedāšu viņu savā dzejā,
un pavasaris atnācis mums būs.