Par pavasari un mīlestību (Fabula)

autors: bariss [dzejoļi]

Reiz kāda siltā, rāmā pavasara dienā
Pie taciņas, kur saules zaķi spēlējas,
Uz veca celma, kas pagalam satrupējis,
Kā brīnums, zaļa atvasīte uzradās.

„ Nu, kas tad tas? Kas šogad noticis ar tevi?
Tik daudzus gadus trūdēji, nu tagad zaļš?”
Bet klusē dziļdomīgi celms. Jau kuro dienu.
Pat iečīkstas tik tad, kad dzenis pārāk skaļš.

Nu kur tas redzēts, kurš gan dzirdējis to būtu!
Vai tiešām dievgosniņā ieskatījies tas,
Ko lapu ēnā paslēpt steidz no karstas saules,
Un agros rītos rasas pilē nomazgā?

Pat liekas tā kā jaunāks, nedaudz staltāks kļuvis.
Tam atkal būtu atgriezusies jaunība?
Bet varbūt vainojama tomēr dievgosniņa...
Celms klusē. Abu noslēpumu saglabā.
***
Ir pavasaris tomēr brīnumdaris īsts,
Pat vecam celmam atvases liek dzīt,
Un mīlestībā atveras ikkatrs rīts,
Bet tikai tam, kurš grib un prot to saskatīt.

atpakaļ

Viedokļi par dzejoli
laukroze	2015-03-18 09:50
cik labi, ka ir tādas dievgosniņas, patīk..;)
klusaisMiileetaajs	2015-03-18 11:05
Jā, derētu pamīlēties! :)
hefny	2015-03-18 14:53
cik labi, ka ir tāds pavasaris.
kisindzera	2015-03-18 19:06
Beidzot kaut kas par mīlestību! Foršs dzejolis.
straume22	2015-03-19 13:23
Palasu pēc citu cien. autoru pavasara žagojumiem barisa vārsmas,prieks, siltums un jauka atmosfēra ielīst manā dvēselē. Ļoti mīļi, korekti un kā vienmēr naU par ko piekasīties:)(piebilst), nu vienīgaiJs tajā darbiņā, kur blusas pieminētas. Betar, atraktīvi, mīļi:)
bariss	2015-03-19 15:09
Cien. straumīt! Paldies par labiem vārdiem un arī kritiku! Blusu jauna redakcija. Ķibele ar blusām (Fabula) Tā gadījās, ka sētas krancis, Reiz blusās iedzīvojies bija. Tas dusmīgs kasīja sev asti: „Nu kura gan tā apveltīja? Man draudzenes tak ļoti smalkas, Ar spožām siksniņām un bantēm, Spīd purniņi, kā nolaizīti! Nu kā var nepiesist tām kanti? No kuras gan tā ķeza būtu? Lai jorkšīriete, neņem ļaunā, Un taksene un foksterjere... Bet sagādājāt jūs man kaunu! Kad uzzinās to tagad mājās, Es apsaukāts un izsmiets tikšu. Gandrīz vai jāskrien slīcināties, Kur citādi gan tāds es likšos?” Tas ilgi gudroja ko darīt: „Vai nocirst īsāku to asti? Kā būtu, ja to svilinātu? Nu nē, tas būs pavisam prasti...” Te vetārsts krancim talkā nāca, Uz astes berot hlorofosu. Pie kam, vēl gudri pmācīja, Kā nepiedzīvot tādu postu. - Nav prāta darbs ar visām pīties, Kas cenšas smalki izskatīties. No ķibelēm var izvairīties, Ja savlaicīgi... apostīties.
straume22	2015-03-19 15:28
Nu ja. Redz ko, lai izvairītos - tāpat kura katra jāož:) Tāpat kontakts ir:) Redzko, mans suņuks pa kluso mazliet pavārtās manā gultasvietā. Vēlāk nākas tāpat visko uzlasīt:)
ankoridzha	2015-03-20 10:12
Patīk barisa fabulas :) Arī veci celmi var sazaļot :)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!