caur ēnām dzidri sijājas saule

uz rīta avīzes malas
aizrāpo burti, izplūst bilde [vakardienas asaras], un paliek domas – tīras un gaišas, caurspīdīgas –

lēni šorīt drīz aust saule
putekļu pāris no skapjaugšas
līgani graciozi nesteidzīgi novirpuļo lejā
uz skropstu galiem kādai nenosauktai būtnei
[pamostas sapņotāja]

..aiz loga tālumā aizvijas salāpīts ceļš
veco mašīnu vraki ieauguši pērnajā zālē
tur savu iedzīvi iekārtojuši kukaiņi
tur skudra ierāpo rūsas ziedu izraibinātā fordā
kāda slieka parokas zemāk
[zemāk vienmēr var izrakt vairāk]
tālāk kaut kur aizlido zumzēdama bite [zumm-zim-zum-zi-zzaaaā]
mērcējot samtainās kājiņas dzīves cukur-bukur-trauciņņņā..
meditatīvi netraucēta lēna gliemežu mīlas deja un..
putni, putni, putni!
..pa ceļu arī tikko viens tāds aizgāja
ar nolaistiem spārniem un sevī apklusušu dziesmu
[nekas vēl nav zudis, kamēr tikai apklususi]
aiz loga – kāds mazs pavelk lielo
[lielais vēlāk mazo]
..ļaudis uz ielām slēpjas aiz cepurēm, saulesbrillēm un vakardienas avīzēm
aiz jaunības, vecuma.. aiz nekaunības un kautrības
[tikai bērni reizēm vēl sauc: karalis un karaliene ir kaili!]
arī es sevi slēpju aiz klusuma ierakumiem
pērnās smilgas zirnekļu pavedienos
[jo dziļāk ierakumos, jo vairāk zirnekļi pavedina]
karalis un karaliene iet peldēties smilgās!

[zaļā ķirzaciņa joprojām reizēm iesmejas
Izšauj mēlīti un nozūd zemapziņas akmens krāvumos]

..caur ēnām dzidri sijājas saule
[klusi apmierināti noņurd akmens un naski apveļas uz otriem sāniem --
pavasara siltumā sasilt]
ilūziju katedrāles pīķi majestātiski paceļas augstāk par putna lidojumu
par augstu.
krītu kā ikars
jūtot kā pazūd spārni
[sijājas saule]
es sapņoju ka biju lidojoša būtne
izlem pats – kāda
[vēl nenosaukta]
dzidri