sadzirdēt čukstus

..pirms atskatījos, dzirdēju balsis
jaunas, vecas, skanošas, sēcošas, aizlauztas
skumjas un priecīgas
reizēm vajagot palikt pavisam klusu
sadzirdēt čukstus [tik vienkārši]
..tie izskan pār mūsu galvām – pārlīst kā lietus, kā sniega pārslas snieg, kā smejošs rietumvējš

..
satiekot ļaudis
gluži neapzināti nolasām viņu zemsvītru kodus –
savējos vienā, svešos otrā rindā kārtojam
reizēm kļūdāmies
labojam
reiz pati sev pēkšņi nebiju savējais bet svešais
bet toreiz neatpazinu tavu seju. sapnī. tu biji cits.


..ir dienas kad vajag palikt pavisam klusu
sadzirdēt
kā no debesīm krīt gaistoši čuksti:
„mīli savu tuvāko kā sevi pašu”
[un ne gramu mazāk
arī vairāk ir bīstami]

--
paceļu skatienu debesīs
kā Dievkalpojuma svētbrīdis - riet saule
saulrietā mākoņi sarkani nozied
gaismas ērģeles izspēlē pēdējās taktis
[par mīlestību psalms aizvien man jāpārlasa]
nakts pērļu rasa
atbalso

.
bet katra jauna diena sākas kā idiotiska cerība
ir dienas sakumpušas
kā bērnībā vecmamma ūdeni no akas nesot
[ūdens līst pāri spaiņiem
atdzeras zāles stiebrs]
ir dienas, kad dvēsele kā dzied, gavilē, dejo
mirkļu šūpolēs - te augšā te lejā
mazliet paceļamies lidojumā virs zemes
[..tā mēs visi klīstam savā tunelī
pretī gaismai vai paralēli]
kā paši savu iedomu tēli..
debesis atbalso

krīt gaistoši čuksti klusumā..
[ne gramu mazāk
arī vairāk bīstami]