Ķirmītis

Ķirmītis nesnauž,
Ķirmītis grauž,
caurumu caurumos
sirdi un liesu.
Ķirmīša uzdevums
sacaurumot,
saēst no iekšpuses
grēcīgo miesu.
-"Ķirmīti,atlaidies,
atpūties droši,
skaties cik koši zaļš
kļuvis viss ārs!"
Ķirmītis pasmaida
apburoši-
"Tu mana māja,
mans buduārs!
Grauzīšos,šņakstinot,
šmakstinot,kamēr
no tevis paliks
viens rāmis,
kas reiz
kopā turēja
sapņus un ilgas,
drīz vien būs
sagrauzts un nepareizs!"
-"Ķirmīti, paliec,
es mukšu projām,
aizbēgšu vējam
un mākoņiem līdz!
Dzirdi to dziesmu?
Tā nāk arvien tuvāk,
pavisam būs klātu,
kad uzausīs rīts..."

Nāk Saule,
ar zeltainām rokām
šķir plakstus
un pasaule atkal
tik rozā man šķiet,
bet Ķirmītis,
izlauzis priekšējos zobus,
tāds bēdīgs
pie mīkstāka
ķermeņa iet.:)))))