Dziļā ieelpa

autors: anciits [dzejoļi]

Šīs sniegotās virsmas,

Kā sarauti tēli,

Kas mostas no ziemas

Un izliecas cēli.

Man iespraucas kaklā

Viens nesīkstošs spēks,

Kam pretoties vispār

Ir milzīgs grēks.

Es ievelku gaisu

Un turu to ciet,

Lai gaiss caur manām iekšām

Izplūstot iet.

Tad laižu to ārā

Ar divkāršu spēku

Un jūtu no sevis

Izplūstam grēku.

Nu esmu kā stikliņš

Tik dzidrs un tīrs,

Un jūtos kā kārtīgs godavīrs.

22.04.2012 (17:05-17:08)

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
hefny	2012-04-23 22:42
hmmmm :)
lapsu_aacis	2012-04-23 23:09
pirjmaas 4 rindas lasiiju unj nodomaaju - nu ta beidzot vienC rakstiitaajs uzradies. tiku da 6. rindelei unj sapratu, ka vecaa labaa "chau dienasgraamatinja, jopamaĶ, kaa man dariitnaUko davai, es sadzemdinaashu uuber riimi, a? " WTF?!
Plaanpraatinjsh	2012-04-23 23:17
Oijj,neļauj gan tam gaisam caur iekšām skrējušam, vismaz, publiskā vietā izplūst.
Diena	2012-04-24 00:46
Ci-gun nodarbība!
klusaisMiileetaajs	2012-04-24 01:47
Jā, Rūjienā arī dzīvo smukas un veselīgas dzejnieces! Un es arī, kad tā riktīgi uzpūties esmu, tad kā laižu visu no iekšām ārā, tad kaimiņi domā, ka soļarkas forsunku kāds atkal Pēcatmodas laika kolhoza pamestajā katlu mājā atkal ir palaidis. :)))
sssusurs	2012-04-24 09:08
fail manupraat

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!