kapeika puikam

Sēž ceļmalā puisēns
mētelī brūnā
cerot ka šodien
debesis nesarūs
pilis nesagrūst
un mākoņos sārtos
dvēsele nepazūd

ar cepuri melnu
pār acīm parvilktu
lūdzas lai rociņas sasiltu
un rāmi plaukstas berzējot
pūš uz tām dvašu pēdējo

Sēž ceļmalā puisēns
mētelī brūnā
tam apkārt snieg sniegs
un krīt pelni
sēž ceļmalā puisēns
kurš asaro drūms
un gultiņa siltā
kur laidās viņš miegā
ir tikai ogle, tā melna.

Kas pasauli pārņēmis
vai tad nu velns
kas dzīvi un cilvēkus atņem
vai tad nu viss dusēs pelnos
un Dievs pie sevis vairs neņems

sēž ceļmalā puisēns
viņš asiņo
jūtot kā lode pie ceļgala salst
asinis neriņķo
un viņu domas māc
ka tik dvēsele neizkalst
ka tik tas viss būtu izdomāts.