Rudenī

Kļūst acis –
It kā noslēpumā tītas,
Un sejai -
Pelēks miglas plīvurs klāts.
Pie kājām -
Lapas peld pa debess atspīdumiem,
Kā izkrāsoti burinieki slīd...

Ir balsī -
Rūsganums un sarma,
Bet trauslais raksturs -
Rīta peļķēs lūzt.
Par pagājušo –
Prāts ar dienvidvējiem čukstas,
Bet dvēselē jau ziemas aukstums vīd...

Es pasmaidu,
Un redzu pavasari nākam,
Lai piesegt kailumu
Ar ievu palagiem,
Un palu straumes
Līdzenumiem pāri,
Kas vēsti nes par ziliem vizbuļiem...

Tā dvēsele
Pēc pārvērtībām tiecas,
Ka pēkšņi brīnums -
Rudens izrādās tik skaists!
Un nevajadzīgas kļūst
Skumjas bezgalīgās, veltās,
Kas sirdi vaļā negribēja laist...