Mana versija par Aļošeņku - neveiksmīgo kosmosa ceļotāju

Tālu, tālu - Piena ceļa galā
Skatoties no Strēlnieka pa kreisi
Visumkartes lapas otrā malā
Zvaigžņu purvā braukā rati greizi

Bet, aiz ratiem paslēpusies, riņķo
Klusa, zaļa, planētiņa rikšiem
Īsta sapņu zeme tiem, kas slinko
Patvēruma vieta dzītiem praviešiem

Dzīve mierīga, bez kara traumām
Dienas pelēkas, bez krāsām saules riets
Alus kausos, ticēt ja var baumām
Kaut kas līdzīgs āžu urīnam ir liets

Kādu rītu piecēlies, Aļoša
(Domājams - kāds viņu zemes krievs)
Piecēlās, un nodomāja – Mož’ ka
Došos ciemos, un lai palīdz Dievs

Vecā zvaigžņu kartē ilgi vēries
Kur ir planētas, un kuri mušu mēsli
Beidzot atrada, ko meklēt bija ķēries
Devās pārvarēt to attāluma šķērsli

Ceļš tik tāls un nebraukts gadiem
Īsta alus garša aizmirsusies sen
Tomēr labi gan, ka bagāts radiem
Un, ka radu jūtas zvaigžņu ceļā dzen

Zemes virsū valda nakts un migla
Kartē peles izgrauzušas robu
Nepareizā virzienā ved gaita žigla
Rīta agrumā viņš saskrējās ar gobu

Izsalcis un nelaimīgs Aļoša
Kādas krievu tantes mājās attapās
Tālu projām pasaulē bez graša
Brīdi ciemojās, tad teica – Jāatvadās

Laiks man doties mājās, tur aiz Ratiem
Gaida saimniecība, darbi nepabeigti
Varbūt citu reizi nonākšu pie radiem
Tik daudz vārdi tomēr paliek nepateikti

Atstāšu šeit savu ceļojamo tēlu
Gan jau mājās sameklēšu jaunu
Paldies, labo tantiņ, dzīvot ilgi vēlu
Varbūt tiksimies, un nepiemini ļaunu

Tālu, tālu - Piena ceļa galā
Kādu gabalu no Strēlnieka pa kreisi
Ieskaties – tur zvaigžņu purva malā
Stāv Aļoša, gaidot Zemes reisu