Bezjēdzīgie vārdi

Vienmēr dzirkstošais bērnības prieks,
Kur esi izklīdis no sapratnes manas
Kā bezgalīgās, dziļās sapņu dāvanas,
Tu, pameti mani tik salti, tik drīz.

Paliku gluži viena savā nestabilitātē,
Vējš skrienot, aiznesa smiltīs pēdas
Prom no sapņu idilles melnajā realitātē,
„Gribu atpakaļ!” gauži es lūdzos.

Tu, vienīgais atgriezt mani vari,
Aizmirst sāpes, rūgtumu pīti dziļo,
Savās rokās, tu, dārgumu turi
Manu bērnības prieku mīļo.

Lai man gadsimteņi jāgaida būtu,
Gaidīšu nepagurdama ne brīdi
Kā izmisusi cerība, meklēšu tevi,
Pati pilnība, tu, man tik esi.

Piedod, maza biju, tad vēl es
Kā smilšu graudiņš jūrā plašajā,
Man prātu jauca ūdens krāsu spēles,
Bet tagad jau naivās dzīves apnicīgums.

Sirds tik dedzinoši kvēli sūrst,
Kad apziņa, ka vairs nekad
Kā sūrstošs dadzis dvēselē sāp
Man atminoties tavas smaidošās acis