Bez nosaukuma

Posts, naids, dusmas... skumjas mūžīgās....
Vai tas ir tas, kas no cilvēka iekšienes nepārtraukti nāk?
Vai ari tā ir nemitīga demonu cīņa, kas nekad nebeigsies..?
Vai pats esmu viens no no viņiem, kuru izsalkums nekad neapsīks...
Demons, kurš alkst brīvības un sapratnes, harmoniju savā sirdī un ķermenī...
Un nesapratīs mani tas, kurš akli seko naivam muļķu baram,
Būdams tikai prasts puteklis, kurš neapdomīgi tic katram tukšam vārdam..
Bet vai ir kāds kurš spēs mani saprast?
Vai spēs viņš manu demonu atdzesēt un savaldīt...?
Es ticu... Kāds spēs...
Bet spēs to tikai tas, kurš pazīst ciešanas...kurš necenšas līdzināties...pakļauties...
Un kad atradīs mani šis eņģelis..
Ne ar darbiem, ne vārdiem viņš neizglābs mani...
Tik ar sirdi un dvēseli šķīsto, kas izstaros patiesumu un sapratni...
Un kad demons mans būs savaldīts...Kad līdzjūtību kāds tam sniegs...
Tikai tad es būšu atpestīts... Tikai tad es būšu brīvs....