Mana arktika

Manu arktisko ledāju dzīlēs
Tur, kur nesasniegt skatam un smīnam
Dzīvo atmiņas ozolu zīlēs
Mīļas, skaistas, un gluži kā vīnam
Tām vērtība pieaug ar gadiem

Dzīves pieredzes liesmiņas plīvo
Brūnos kastaņos, riekstos un ķērpjos
Dziļi polārajos ledājos dzīvo
Un, kur reizēm no pasaules slēpjos
Laižot nedienu putekļus vējos

Kaut kur tālu, aiz polārā loka
Vēl neklīst publika, meklējot laimi
Un nesniedzas glābēja roka
Kas neglābs, bet revidēs saimi
Tur es glabāju savu laimi

Lēnām pasaule uzsilst un vārās
Klaigā glābēji skaļāk un skaļāk
Savas iegribas – tukšās un kārās
Prasot pieņemt un aizsūtīt tālāk
Kas par glābšanu - pienāciet vēlāk

Manu arktisko ledāju dzīles
Kūst ik dienas, un pārvēršas rāvā
Aizpeld straumē ozola zīles
Kāds jau maisos kastaņas kravā
Svešiem skatiem nu durvis vaļā