Ko atņēma, to pazaudējām

Ne jau velti, bijām bērni
Lai atcerētos, laiks ritēja lēni
Spēlējam spēles un mīlējām
Visu pasaule bija svētki

Viss bija tik tuvs un mīļš
Nekāda naida, ne agresijas
Tas viss sākās kaut kā tīši
Kam gan tas bija vajadzīgs

Mēs skatījāmies, mums parādīja
Kā karot var un ļaunu darot
Nemanot kam, mūs apmācīja
Panākt visu ko vien sirds kāro

Būtu jau labi, būtu jau nieks
Taču nemanot laupīts miers
Un kārdinājums kā siers
Vienīgais peļu pavēlnieks

Tagad slēdzamies ārā
Caurām naktīm neguļam
Piektdienās vai sestdienās
Kā mācīja, tā meklējam


Atkāpe - pļāvu zāli ar trimmeri, nācās ieskriet iekšā, lai pierakstītu, atvainojos savam ģēnijam, ja steigā pierakstīju neprecīzi.