Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Vista

Vista. Tu mana vienīgā
Kā rasa rītā mierīgā
Tavs knābītis ir tik precīzs
Kā sirms vecīts
Tavas brūnās spalvas
Ir man kā balvas
Tu oliņu man dod
Un sirdī siltumu rod
Tava cēlā stāja
Man līdzi gāja
Kad skumjos vakaros es
Maldījos pie ābeles
Vistiņa. Mana mīļā vistiņa
Es saukšu tevi par Kristiņu

Viedokļi par dzejoli
 piparmeetra5  2010-05-11 17:08 
Nojaušu, ka krīzes laikā tagad dzīvokļos daudzi metušies audzēt mājdzīvniekus ne
tikai izklaidei un stresa noņemšanai, bet arī tādus, kas nes kādu reālu vēderprieku.
 klusaisMiileetaajs  2010-05-11 19:07 
Baigi filiozofisks. Vai tik Tavs vārds nav Umberto..? :)
 Naktsvijole_es  2010-05-11 19:27 
Vaii..
 sarma7  2010-05-11 19:55 
Būtu labāk uz meitenēm skatījies, nevis runājis ar mājdzīvniekiem...
 silvux2  2010-05-11 20:12 
es visu laiku domāju,ka man kaut kas pietrūkst-tagad sapratu...
 Plaanpraatinjsh  2010-05-11 20:14 
Sauc to vistu kā gribi ,bet gailīti gan viņai sarūpē.
 assortina  2010-05-11 20:30 
Aizkustinošs veltījums!!
 pasmejies  2010-05-12 14:19 
Izmet pusi no sarakstītajiem vārdiem ārā, un tad šis, tā saucamais dzejolis, būs
vieglāk lasāms. :)
 malva  2010-05-12 22:10 
aiz ko tad tā, pasmejies? tik mīļi par tām vistiņām sanāk. jau septiņās paaudzēs
taču dziedam: `Man bija reiz vistiņa melna Tai pakaļa balta kā sniegs Pēc izskata
bija pēc velna Bet oliņas dēja, ka prieks` un: `Dzer, dzer, brālīti, dzer ....`
(atceries?) nekā jau īpaša. it kā. bet dziedam taču. jo mīļi taču ;)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?