Pirmais mēģinājums

Ja gribi zināt manu prieku, uz manu ielu nāc!

Kāp iekšā trolejbusā vecā, ļauj ceļam sevi!

...

Tur tā sieviete netīra patrepē-
viņa lūdz Dievu?
Viņai slikti? Viņa sirgst?
Ir ķērusi to sērga barga:
tas alkohols, nē, lēta brāga.

Tas mazais puisītis, puisēns ar zilumu uz acs,
netīras dūrītes.
izsalkums un zila acs.

Tas es un reizē- cits.

suņu piesmietā smilškastē aizmirsts spēļu zvērs dus,
acīs saputējušas simtgadu smiltis
un karuseļi ir ierūsējuši,
slidkalni nodoti lūžņos.


veco bērnudārzu sētas dadži, nātres pāraug

kur reiz bija parks, tagad auto ārdās.


ja spīdēja reiz saule, tad melni pelēks tagad viss.

māju mūri ir mani vienīgie meži,
mans pēdējais (pa)tvērums, pirms bezgalība ierīs arī mani.
māju mūros spīd mūžība,
logu stikli ir neredzīgas acis.

Rīts. Viens ar dzēšpapīru uzsūc tumsas biezo tušu.*


*pārfrāzētas A. Čaka rindas