Pavasarīgs prieks.

Kad saules stars glauž mīlīgāk
un strautos ūdeņi plūst dzīvīgāk,
mušu bariņš ēku dienvidpusē dej,
un garām palidodams,
tām dzeltens tauriņš sejā smej.
Kad debesu kalnā uzrāpies apaļīgs mēness,
kad dienu mērītājs,kalendārs,
Lieldienu tuvumu rāda-
ir pirmo stādu jāiestāda,
jo daba, modusies no ziemas miega,
alkst Tavu pirkstu pieskāriena, viegla.
No cīruļdziesmām skaļš nu tapis lauks
un spilgtā saulē spoža atmirdz tāle...
Drīz koki plauks,drīz zaļos zāle,
būs lakstīgalai aizsmakusi balss
no galvu reibinošas dziedāšanas...
...bet tas nekas,tas vien tāds nieks,
ja sirdī mājo pavasarīgs prieks.