Ciemats

Pusceļā starp Ūķi un Aizkaini
Kur šoseja slaidu met loku
Un tad dodas lejā pa piekalni
Redz laukmalā šķību koku
Aiz kura slēpjas pastkastītes
Lai kādreiz lietū nesamirktu
Gan avīzes, gan vēstulītes
Gan reklāmas, lai ko tu pirktu

Pie malas met uzvalku savu
Un pakāpies šķībajā kokā
Tad skatienu raidi pār gravu
Tur, atlaidies Pupupes lokā
Snauž diendusu Parpalu ciems
Ar savu vienīgo ieliņu līko
Kur vietām sedz bruģis un pliens
Un zvirbuļi debates rīko

Es pazīstu labi tos ļaudis
Nāc līdzi man, aiziesim ciemos
Te kaimiņš nav kaimiņam skauģis
Pat vistu zaglim tiek piedots
Tas niecīgais cilvēku grēciņš
Kam jāturas pretī, cik jaudas
Bet sīks jau ir mirstīgo spēciņš
Tais reizēs, kad nepietiek naudas

Te cienā ar skābētiem kāpostiem
Un apkārtnē labāko kandžu
Labumiem prastiem, bet kārotiem
Var nopirkt pat Latgales sādžu
Kad muļķis ķer mušas ar etiķi
Smīn gudrais, un pilina medu
Kāds nosauks mani par ciniķi
Bet lai viņš iet pasūkāt ledu

Tāds, mīļie draugi, ir Parpalciems
To meklējiet Pupupes krastā
Kam garšo tikko sarūdzis piens
Un stresu kurš padzīt grib ratā
Šeit klusumā audzē lai tomātus
Kaut grūti būs atrast šo vietu
Svaigus ēd pusdienās salātus
Sen aizmirsis pilsētas spietu