Salnas.Asaras.Vējš.

Pār debesīm Sāk saule vērties,
Un pār pļavu stirnas skrien.
Tur aiz loga noriet mēness,
Salnas klusi tālāk brien.

Un no salnas liktiem rakstiem,
Saules starā lāses riet.
Un pie salnā nestām slakām*,
Asara tur mana iet.

Tik klusi viņa ieplūst lāsēs,
Kuras radis siltais vējš.
Un nepamana slakas,
Ka viņu vidū kāds ir svešs.

Es esmu nācis lāšu kopā,
Mūs nemana neviens.
Un viņas nedzen, paņem lokā.
Jo sāpes ir tas mūsu ceļš.

Mūs visus sāpes vieno – kopā,
Un rodas mūsu lāšu ceļš.
Un sastingstam mēs roku rokā,
Kad atnāk salnas, Ziemeļvējš.

Un klusi skatosties, tur logā,
No rītiem mani - zīmēts ceļš.
Pāri salnas nestiem vējiem,
Mūsu lāses stāstus dveš.

Bet pazūd klusi logos raksti,
Mūsu zīmēs nestie stāsti.
Jo atnāk klusi siltais vējš,
Kurš mūsu rakstus atkal dzēš.

Saule klusi tālu veras,
Stirnas pāri pļavai skrien.
Tur aiz loga noriet mēness,
Un salnas klusi tālāk brien....

*Slakas – lāses.