Drūmās sejas.

Pār pilsētu nāk drūmās gubas,
Kuras līdzās lietu sauc.
Pa veikaliem un ielām klusi
- cilvēki itvisur trauc.

Es eju klusi, klusām smaidu,
Acīs mirdz tāds gaišīgs prieks,
Es eju tālāk, redzu sejas,
Sejas, kurās zudis prieks.

Tik drūms un pelēks viss sāk likties,
Reti pamanāms ir smaids.
Un klusi ielaidies tu dejās,
Kurās raisās tumsa, naids.

Un tagad eju es pa ielu,
Acīs zūd mans gaišais prieks.
Bet atstāju es savu smaidu,
Smaids – pavediens, kur prieks.

Un ejot tālāk gribu smaidīt,
Lai visi, visi apkārt redz!
Lai redz cik patīkami smaidīt,
Jo smaidā slēpjas zudis prieks!

Bet redzot simtiem drūmu seju,
Pazūd klusi spožais smaids.
Un sāku dejot viņu deju,
Deju, kurā lieks ir smaids...

..Pār pilsētu nāk drūmās gubas,
Kuras līdzās lietu sauc.
Pa veikaliem un ielām klusi
- cilvēki itvisur trauc..........